Kādā vēsīgā 2018. gada janvāra dienā sēdos lidmašīnā Oslo-Kristiansand
, lai iegādātu japāņu automarku, kāda ģimenē vēl nebija bijusi
/pirms tam bija braukāts ar 4 x Honda, 3 x Subaru un 1 x Mitsubishi/
Uz Kristiansand braucu tādēļ, ka laukos mašīnas lētākas. Elektroauto ap Oslo izķer kā karstus pīrādziņus, jo ap to laiku intensīvi skrūvēja augšā iebraukšanas cenas pilsētā iekšdedzes auto (~5eur par reizi), savukārt elektroauto joprojām bija bezmaksas. Meklēju, lai būtu krāsā (melns, sarkans), lai būtu facelift (jaunāks par 2013. gadu), lai nobraukums zem 50k. Budžeta dēļ varēju atļauties tikai amerikāni (tos lietotus biezā slānī ved uz Norvēģiju), kuri par ~10..20% lētāki kā eiropieši (nedarbojas ražotāja garantija, nav radio ar eiropas frekvencēm, nestrādā Carwings aplikācija saziņai ar mašīnu, utml.)
Mājupceļu - 330km veicu ar kādām piecām uzlādēm, bet tas nav garākais ceļojums Nissana mūžā pie mums
Pirmo pusgadu auto tika izmantots maz, stāvēja pie garžās
viens no iemesliem - darba garāžā resniem elektroauto nav vietas (Mitsu platums bija 1.51m)